Lai pagatavotu tiešām pufīgu omleti, reizēm pietiek tikai ar vienu mazu knifu olu kulšanas laikā.
Brokastis mūsu mājās parasti sākas diezgan vienkārši, un omlete ir tas ēdiens, ko prot pagatavot ikviens. Taču pat tik parastā lietā mēdz gadīties dienas, kad rezultāts sanāk pārāk sīksts vai sauss. Esmu pamanījusi, ka vissulīgākā omlete izdodas tad, ja nedaudz maina ierasto secību un velta tikai minūti ilgāk pašai olu sagatavošanai.
Kāpēc kulšana ir tik svarīga
Daudzi no mums olas iesit bļodiņā, pāris reizes sakuļ ar dakšiņu un uzreiz gāž uz pannas. Tas ir ātri, bet tieši šeit parasti pazūd tas gaisīgums, ko mēs redzam restorānu šķīvjos. Profesionāli pavāri mēdz teikt, ka olām ir jādod laiks uzņemt gaisu.
Esmu sākusi olas kult nedaudz pacietīgāk – nevis vienkārši samaisīt, bet tiešām sakult, līdz parādās nelielas putiņas. Gaiss, kas šādā veidā iekļūst olu masā, karstuma ietekmē sāk izplesties. Rezultātā omlete pati “paceļas” uz augšu, kļūstot poraina un viegla. Ja olas ir par maz sakultas, tās pannā vienkārši sacietē vienā blīvā slānī.
Pannas temperatūra un pacietība
Vēl viena lieta, ko esmu iemācījusies, ir neizmantot pārāk lielu uguni. Agrāk man šķita – jo karstāka panna, jo ātrāk būs gatavs. Bet olām tas nepatīk. Pārāk lielā karstumā tās uzreiz “saraujas” un kļūst cietas kā gumija.
Tagad es pannu sasildu uz vidējas vai pat lēnas uguns. Tas ļauj omletei cepties pakāpeniski. Malas sāk lēnām biezēt, bet viducis paliek mīksts. Ja redzat, ka omlete sāk pārāk ātri brūnēt, labāk uguni nogriezt vēl mazāku. Mīkstums un sulīgums saglabājas tieši tad, ja olas netiek “pāršokētas” ar lielu karstumu.
Sviests vai eļļa – kam dot priekšroku
Kādreiz es visu cepu tikai eļļā, jo tā šķita vienkāršāk. Taču tieši omletei nekas nevar aizstāt kārtīgu gabaliņu sviesta. Sviests piešķir pavisam citu aromātu un arī tekstūru.
Es parasti daru tā: uzlieku uz pannas nelielu sviesta piciņu un gaidu, līdz tā sāk viegli putot. Tieši tajā brīdī leju klāt olas. Sviesta putas it kā neļauj olām uzreiz pielipt pie virsmas un piešķir tām krēmīgumu. Eļļa šādu maigu garšu nekad nedos. Ja gribas pavisam restorāna cienīgu rezultātu, var izmantot nesālītu sviestu – tad ir vieglāk pašam kontrolēt, cik sāļa būs maltīte.
Ko pievienot papildu krēmīgumam
Mēs visi zinām klasisko variantu ar pienu, bet es pēdējā laikā esmu sākusi eksperimentēt ar citām piedevām. Ja ledusskapī ir palikusi karote skābā krējuma vai nedaudz saldā krējuma, tas omleti padara vēl sātīgāku.
Viena karote skābā krējuma, ko sakuļ kopā ar olām, rada brīnumus. Tas piešķir tādu kā zīdainu tekstūru, ko tikai ar pienu vien nepanākt. Daži pavāri iesaka pievienot pat piles auksta ūdens. Tas liekas dīvaini, bet ūdens cepšanas laikā pārvēršas tvaikos, un tie tvaiki palīdz omletei kļūt vēl pufīgākai. Galvenais ir nepārcensties ar šķidrumu – uz divām olām pilnīgi pietiek ar vienu ēdamkaroti piedevas.
Piedevas, kas nepārņem garšu
Kad pamatmasa ir gatava, rodas jautājums par pildījumu. Esmu sapratusi vienu – omlete nav sautējums, kurā var samest visu, kas palicis pāri. Ja sastāvdaļu ir par daudz, omlete kļūst smaga un sāk jukt ārā.
Man patīk klasika: nedaudz rīvēta siera, pāris špināta lapas vai nedaudz smalki sagrieztu zaļumu. Ja gribas pievienot sēnes vai tomātus, es tos vispirms nedaudz apcepu uz citas pannas vai tajā pašā pannā pirms olu ieliešanas. Dārzeņi izdala sulu, un, ja tos ieliek jēlus, omlete var sanākt ūdeņaina. Siers savukārt jāpievieno pašās beigās, kad olas jau gandrīz sarecējušas, lai tas vienkārši maigi izkūst.
Gatavošana bez steigas
Kad masa ir ielieta pannā, es nesteidzos to uzreiz maisīt. Ļauju kādas desmit sekundes malām nostiprināties. Tad ar koka vai silikona lāpstiņu viegli pabīdu malas uz centru. Šķidrā olu masa ietek tukšajās vietās, un tā visa omlete izcepas vienmērīgi.
Šāda “stumdīšana” palīdz saglabāt gaisa kabatas, par kurām runāju sākumā. Ja visu laiku maisīsiet kā putru, omlete būs plakana. Kad redzu, ka virspuse vēl ir nedaudz spīdīga un mitra, bet apakša jau turas kopā, es to vienkārši pārloku uz pusēm vai uzmanīgi izslidinu uz šķīvja. Atlikušais karstums pa ceļam uz galdu palīdzēs tai “nogatavoties” līdz galam, nepadarot viduci sausu.
Svarīgi sīkumi par olām
Esmu ievērojusi, ka vislabāk omlete izdodas no olām, kas kādu brīdi pastāvējušas istabas temperatūrā. Ja tās ir nupat izņemtas no ledusskapja, masa sasilst nevienmērīgi. Ja ir laiks, es tās izņemu no ledusskapja kādas 15 minūtes pirms gatavošanas.
Garšvielas arī ir savs stāsts. Sāli es pievienoju pašās beigās, tieši pirms liešanas uz pannas. Runā, ka sāls sāk noārdīt olu struktūru, ja tā tur par ilgu stāv sakulta. Piparus vai kaltētus garšaugus var pievienot uzreiz, bet ar sāli esmu piesardzīga. Šādi mazie sīkumi kopā tiešām rada atšķirību.
Mani bērni un vīrs uzreiz pamana, kad esmu steigusies un kad omletei veltījusi tās dažas papildu minūtes. Tas tiešām ir to vērts – lēni baudīt gaisīgas brokastis un nekur neskriet. Tas rada tādu mierīgu sajūtu visai dienai.
